Pēteirs Lauva.Vai tamdēļ bij' Pērkonam  Daugavu rakt?...

2. Mana tēva un tantes Otīlijas dzīves gājums

Pokrotas ezera krastā, bijušajā Pokrotas muižas teritorijā, tagad Balvu rajona Rugāju pagastā (1939. gadā � Abrenes apriņķa Rugāju pagastā, 1921. gadā − Jaun�latgales apriņķa Bērz�pils pagastā) manam vectēvam Pēterim Lauva un vecaimātei Annai Lauva (dzim. Zediņš) kopš deviņpadsmitā gadsimta piederēja 21 hektāru liela latviešu zemnieka saimniecība �Miezīši�.

�Miezīšos� 1906. gada 18. decembrī piedzima mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs Lauva. Tajās pašās mājās piedzima un izauga  arī viņa brālis Arnolds Lauva un māsa Zenta Lauva.

Mana tēva vecāki Pēteris Lauva un Anna Lauva sūri strādājot izskoloja savus bērnus. Viņu bērni absolvēja Lubānas ģimnāziju. Tēva brālis Arnolds pēc Lubānas ģimnāzijas absolvēšanas mācījās Krievijas cara karaskolā. Cik atceros no manas vecāsmātes Annas Lauvas teiktā, tā bijusi Vitebskas guberņas karaskola. Viņš piedalījās Pirmajā pasaules karā un bija cara armijas leitnants. Tēva brālis gāja bojā varoņa nāvē Pirmā pasaules kara Ziemassvētku kaujās ar vācu armiju un ir apglabāts Rīgas Brāļu kapos, labajā pusē no altāra.

Ilgus gadus, padomju lielinieku laikos, nezināmi cilvēki ik rudeni uz Arnolda Lauvas atdusas vietas Brāļu kapos lika ziedus. Ziedi pazuda septiņdesmitajos gados. Tieši tāpat ir pazuduši Latvijas pirmās brīvvalsts gados drukātā Aleksandra Grīna romāna �Dvēseļu putenis� pielikumi. Pielikumos bija minēti Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku vārdi un uzvārdi. Tādējādi šajā kontekstā tie ir pazuduši arī no Latvijas vēstures. Tāpat pazudis Arnoldam Lauvam viņa tēva Pētera Lauvas pasūtītais piemineklis, kas no Brāļu kapu atklāšanas līdz 1945. gadam glabājās Brāļu kapu palīgtelpās. Leitnanta Arnolda Lauvas varoņdarbs atspoguļots arī rakstnieka A. Grīna romānā.

Tagad rudeņos − veļu atceres dienās vai Lāčplēša dienās uz Arnolda Lauvas kapa ziedus noliek un aizdedzina svecīti kāds no mūsu ģimenes cilvēkiem, jo pēc Latvijas Republikas neatkarības atgūšanas to, neriskējot ar savām ģimenēm, var atļauties jebkurš latvietis.

Dzimtas dabisko attīstību pārtrauca vardarbīgā Meinkampfgeita, kas sākās Eiropā 1939.gada augustā − manā dzimšanas gadā. Meinkampfgeitas prelūdija bija Molotova un Rībentropa noslēgtais pakts. Tā īstenošana Latvijā sākās 1940. gadā, kas vēlākajos gados izmētāja mūsu dzimtu, tāpat kā tūkstošiem citu latviešu cilvēku dzimtu, pa visu Latviju un pa visu pasauli.

Mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs Lauva atbalstīja Zemnieku savienības uzskatus, bija aizsargs, nodarbojās ar lauksaimniecību. Tēvs 1939. gadā pabeidza kredīta atmaksu �Miezīšu� jaunās dzīvojamās mājas būvēšanai, ko piešķīra Latvijas Banka. 1940. gadā lielinieku Krievija okupēja Baltijas Republikas, tādējādi inkorporējot tās savā sastāvā.

1940. gadā attiecībā uz Baltijas valstīm (Latviju, Lietuvu un Igauniju) sāka īstenoties Molotova un Rīben�tropa pakts un tā slepenie protokoli, citiem vārdiem sakot, 1939. gada augustā noslēgtais noziedzīgais nolīgums starp Josifu Staļinu un Ādolfu Hitleru, par iespaidu sfēru sadalīšanu starp Vāciju un Krieviju. Sākās vardarbīgā Meinkampfgeita visiem Baltijas valstu iedzīvotājiem. Baltijas valstis ar 1939. gada augustu nonāca noziedzīgā vadoņa Josifa Staļina un padomju lielinieku totalitārās diktatūras ietekmes zonā.

 Padomju Savienība jau 1940. gada jūnijā okupēja suverēnās Baltijas valstis, inkorporējot tās savā sastāvā. Krievijas lielinieku padomju vara sacerēja un īstenoja noziedzīgo mītu par Latvijas Republikas un citu Baltijas Republiku brīvprātīgu iestāšanos PSRS. Šo mītu lielinieku VK(b)P  Viskrievijas Komunistiskās (boļševiku) Partijas melīgais un noziedzīgais režīms savā ideoloģijā nostiprināja jau 1940. gadā. Tas tika kultivēts un �piebarots� arī visus piecdesmit Baltijas valstu okupācijas gadus.

Tēvs izvairījās no 1940. gada deportācijas uz Sibīriju. Gandrīz visi tēva skolasbiedri un viņu ģimenes locekļi un tuvinieki, kas nebija paslēpušies mežos, 1940. un 1941. gada padomju lielinieku realizētā genocīda īstenošanā tika izsūtīti uz Sibīriju. Šo cilvēku likteņi izveidojās dažādi. Vairumam viņu, tāpat kā Latvijas Republikas prezidentam Kārlim Ulmanim un viņa brālim, liktenis nebija labvēlīgs − padomju vara viņus nonāvēja tāpat kā daudzus tūkstošus citus Latvijas Republikas pavalstniekus.

Tie, kuri izdzīvoja, atgriezās no Sibīrijas mājās piecdesmitajos gados, daži man zināmi cilvēki pat 1991. gadā.

Manam tēvam bija pretlielinieciski (antiboļše�vistiski) uzskati, un šiem uzskatiem viņš alternatīvu nemeklēja, jo bija pārliecināts, ka lieliniecisms Latvijai nekādā mērā un formā nav pieņemams. Tēvs, kā savas paaudzes pārstāvis, bija izglītots cilvēks, labi pārvaldīja vācu un krievu valodas. Būdams ģimnāzists, viņš ar saviem klases biedriem aizbrauca uz Pēterburgu un redzēja, kā uz dzelzceļa stacijas perona lielinieku matrožu patruļa (militārs norīkojums) �izdarījās� ar kādu cara armijas leitnantu, tam vēl dzīvam esot pienaglojot ar piecu collu naglām pie pleciem leitnanta uzplečus. Tas arī noteica visas dzīves garumā tēva negatīvo attieksmi pret Krievijas lielinieku partiju.

Lubānas ģimnāzija, kurā mācījās mans tēvs, deva klasisku un pamatīgu izglītību, kaut arī līdz 1917. gada lielinieku apvērsumam Krievijā, mācības ģimnāzijā notika tikai un vienīgi krievu valodā. Par latviešu valodas lietošanu ģimnāzistus sodīja perot. Ģimnāzijā galvenokārt mācījās latviešu bērni. Arī cara Krievija centās vardarbīgi īstenot latviešu un citu tautību cilvēku pārkrievošanu.

Tēvs visu savu dzīvi daudz strādāja un daudz lasīja. Viņam bija laba bibliotēka, kas gāja bojā Otrā pasaules kara beigās. Galvenokārt tās bija grāmatas par tautas saimniecību, piensaimniecību, augkopību un cita literatūra, kas palīdzēja saimniekot.

Kad 1941. gada jūnijā Vācijas karaspēks ieņēma Latvijas Republikas teritoriju un izdzina no tās Padomju Savienības lielinieku okupācijas varu, mans tēvs brīvprātīgi iesaistījās vācu armijā. Viņš uzsāka cīņu pret Krievijas padomju lielinieku režīmu par savas dzimtas pavarda nosargāšanu un savas ģimenes izdzīvošanu.

Rūdolfs Aleksandrs Lauva bija pārliecināts, ka Eiropas valstis jau 1939. gadā kautrīgi klusējot upurēja Baltijas valstis (Latviju, Lietuvu un Igauniju) Krievijai, atļaujot Padomju Savienības vadoņa Josifa Staļina noziedzīgajam un melīgajam lielinieku režīmam īstenot šo suverēno valstu okupāciju. Šai jautājumā manam tēvam un viņa domubiedriem izrādījās taisnība.

Pasaules lielvalstis jau 1939. gadā upurēja Latviju un citas Baltijas valstis Vācijas �fīrera� Ādolfa Hitlera nacistu noziedzīgajam, melīgajam režīmam un Padomju Savienības vadoņa un �tautu tēva� Josifa Staļina lielinieku noziedzīgajam, melīgajam režīmam.

To laiku pasaules lielvalstis upurēja to, kas tām nepiederēja. Atbilstoši Latvijas Republikas Satversmei, kuru 1922. gadā bija atzinušas visas vadošās pasaules lielvalstis, tajā skaitā arī Padomju Savienība, Lielbritānija, Vācija, Francija, Amerikas Savienotās Valstis un citas lielas un mazas valstis, Latvija no 1918. gada piederēja Latvijas tautai.

Lieliniecismu mans tēvs uzskatīja par latviešu tautas visbīstamāko ienaidnieku.

Rūdolfs Aleksandrs Lauva, izdarīja pareizu izvēli. Manuprāt, pareizāku nekā tie, kas 1940. gadā palika savās vietās, un ļāva lieliniekiem nospēlēt teātri par tā saucamās sociālistiskās revolūcijas mierīgu attīstību Latvijā un valsts "brīvprātīgu" pievienošanos PSRS. Tieši šie savās vietās sēdētāji palīdzēja lielinieku meļiem nolemt latviešu nākošās paaudzes (tajā skaitā arī mani personiski) Padomju Savienībai. Viņi kopā ar manas paaudzes lielinieku atbalstītājiem arī tagad turpina piesārņot maniem tautiešiem un Latvijā dzīvojošajiem citu tautību cilvēkiem prātus, izmantojot totalitāro režīmu mītus, pasakas un ideoloģiskās "blēņas".

 Mans tēvs Otrajā pasaules karā karoja vācu armijas pusē, 19. divīzijas sapieru bataljonā, − no 1941. gada septembra līdz 1945. gada 8. maijam, − un beidza karu kā virsleitnants Kurzemē, � Tukuma rajona Pūces kroga apkaimē.

Viņa sapieru bataljona komandieris 1945. gada 8.maijā uzaicināja pie sevis štābā bataljona virsniekus, paziņoja, ka Vācija ir kapitulējusi, pateicās par kopā pavadīto dienestu, uzdeva bataljona rakstvedim Ādolfam Rutmaņa kungam izsniegt visiem latviešu karavīriem un virsniekiem Latvijas Republikas pases, kas par dienesta laiku glabājās štāba kancelejā, novēlēja sekmes dzīvē, kā arī veiksmīgi izglābties, bet pats gūstā Sarkanajai armijai nepadevās, bet nošāvās (tādu personisku dziļu traģēdiju latviešu pirmās brīvvalsts karavīru likteņgaitās bija ne mazums. Protams, mana tēva izpratnē pašnāvība nedod risinājumu jebkurā, pat vissarežģītākajā dzīves situācijā, pat dzīvošanā komunistiskā terora apstākļos). Es nepeļu latviešu virsniekus un karavīrus par tādu vīrišķīgu un varonīgu izvēli, jo tāda izvēle ir dziļi personiska un privāta lieta. Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā Otrajā vispasaules kara laikā! Lai mūžīga piemiņa latviešu virsniekiem un karavīriem, kas gāja bojā padomju boļševiku īstenotajā genocīdā pret latviešu tautu!

 Latvijas pirmās brīvvalsts pases, bataljona komandiera un rakstveža godprātība, kā arī atjautība paglāba daudzus bijušos vācu armijas latviešu tautības karavīrus no Sarkanās armijas gūsta un represijām. Manu tēvu sarkanarmieši �izfiltrēja�, kad viņš ecēja kartupeļu tīrumu �Rinkuļu� saimnieka, viņa jaunības dienu drauga, Kazimira Kopāna kunga privātajā saimniecībā pie Sabiles ar Latvijas brīvvalsts pasi kabatā.

Talsu filtrācijas nometnē viņš uzdevās par laukstrādnieku, bet viņu tomēr nosūtīja uz meža darbiem Arhangeļskā, bet viņš veiksmīgi izbēga. Kā vēlāk izrādījās, nacistiskās Vācijas kapitulācija daudziem tūkstošiem latviešu karavīriem, tajā skaitā arī tiem, kuri bija pārbēguši uz Zviedriju un kurus zviedri izdeva Padomju Savienībai, maksāja dārgi, - spaidu darbus Sibīrijā vai citur Padomju Savienības ziemeļos.

Mans tēvs kopš vācu armijas 19. divīzijas izveidošanas ir dienējis šai divīzijā, kuru vāciešu vērmahts 1943.gada martā bija komplektējis galvenokārt no latviešu tautības karavīriem Volhovas apkārtnē, netālu no Maskavas.

Gan Volhovas purvos, gan Kurzemē, pie Džūkstes un Blīdenes, galvenie vermahta 19. divīzijas pretinieki esot bijuši Sarkanajā armijā dienējošās latviešu karaspēka daļas. Tā, mana tēva izpratnē, esot bijusi diktatoru Josifa Staļina un Ādolfa Hitlera, vai arī viņu rokaspuišu iegriba. Mans tēvs to tulkoja šādi: �Ja jūs, latvieši, gribat cīnīties par savu patstāvību, tad lejiet vien paši savu tēvu un brāļu asinis. Cīnieties par Josifa Staļina �otečestvas� un Ādolfa Hitlera �fāterlandes� uzvaru, nežēlojot savas dzīvības! Beigu bei�gās vēsture izšķirs, kuriem vairāk taisnības.�

Tā, viņaprāt, bija ciniska un nekaunīga politika attiecībā pret latviešiem un citām okupētajām Baltijas tautām gan no abu dikta�toru un tolaik valdošo noziedzīgo un melīgo režīmu puses, gan arī no antinacistiskās koa�līcijas puses pēc Otrā pasaules kara beigām.

Pēc Otrā pasaules kara beigām un nacisma sagrāves 1945. gadā, saskaņā ar Jaltas vienošanās noteikumiem un Potsdamas vienošanās protokolu un garu Baltijas valstis (Latvija, Lietuva, Igaunija) otru reizi jaunāko laiku vēsturē tika upurētas Padomju Savienībai.

Lielinieku PSKP noziedzīgais un melīgais režīms savu varu Baltijā atjaunoja tikpat varmācīgi, kā 1940. gada �sociālistiskajā revolūcijā�. Tādējādi antinacistiskā koalīcija nosacīti palīdzēja nostiprināt melīgā lielinieku vadoņa Josifa Staļina un viņa atbalstītāju radīto un kultivēto mītu par Baltijas valstu brīvprātīgo iestāšanos PSRS.

Padomju varas 1945. gada un 1946. gada nežēlīgās deportācijas uz Sibīriju Latvijā īstenojās nacisma atbalstītāju izzināšanas un sodīšanas gaisotnē. Ciest nācās daudziem nevainīgiem cilvēkiem, civiliedzīvotājiem, ieskaitot sirmgalvjus un bērnus.

    Tēvs 1949. gadā pārcēlās dzīvot uz Kandavu. Arī ģimene 1957. gadā pārcēlās uz turieni. Veiksmīgi izvairījies no kārtējās, 1949. gada padomju varas īstenotās Latvijas iedzīvotāju deportācijas uz Sibīriju, mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs Lauva 1955. gadā uzsāka būvēt jaunu dzimtas māju Kandavā, ko pabeidza celt 1961. gadā. Tēvs mira 1971. gada februārī, makšķerējot zivis Usmas ezerā, tā arī pēc kara neiedrošinādamies apciemot savas tēva mājas Rugāju pagasta �Miezīšos�. Viņš rīkojās pareizi un tādejādi saglabāja visu savu ģimeni.

Tēva brālis Arnolds, kā jau stāstīju, krita varoņa nāvē cīņā ar vācu karaspēku Ziemassvētku kaujās 1916. gadā un ir apbedīts Rīgas Brāļu kapos, mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs ir apbedīts Kandavas pilsētas kapos blakus savai mātei Annai Lauvai (dzim. Zediņš). Tēva māsa Zenta Šmita (dzim. Lauva) kopā ar savu vīru Pēteri Šmitu un viņu jaunāko dēlu Jāni Šmitu ir miruši un apbedīti Franklīnā (Masa�čūsetā) Amerikas Savienotajās Valstīs. Tā beidzās šīs dzimtas mana tēva paaudzes Meinkampfgeita, Staļinageita un Markarturgeita. Tā bija šo latviešu cilvēku sūrā dzīve un viņu liktenis � savu dzīvi tie bija nodzīvojuši godam.

Tēva uzskati pa nodzīvotajiem gadiem nebija mainījušies, viņš vēl joprojām neatzina melīgo un noziedzīgo lielinieku "ļaunuma impēriju" . Tikai piecdesmitajos gados, kad Padomju Savienībā tika nosodīts Josifa Staļina kults, mans tēvs rezervēti pateica: �Komunisma idejai jau it kā teorētiski nekādas vainas nebūtu, bet paradīzi ar varmācību zemes virsū uzbūvēt tik vai tā nevienam neizdosies. Tā paradīze ir un paliek lielinieku vadoņa Vladimira Uļjanova izdomājums un zemes dzīvē vērtējams kā ļauns mīts, − liktenīgs un traģisks malds, − lai to sauktu kaut vai par attīstīto sociālismu, vai par zviedru sociālismu.�

Ādolfu Hitleru tēvs necienīja. Viņš atzina to, ka Ādolfa Hitlera vācu nacionālais sociālisms bija vienīgais spēks pasaulē, kas 1941. gadā varēja lauzt sprandu noziedzīgajam un melīgajam boļševismam.

Politiku, ko īstenoja diktatori Ādolfs Hitlers un Josifs Staļins attiecībā pret savām un citām tautām, tēvs noso�dīja, jo uzskatīja, ka uz savu nacionālo identitāti un savas valsts suverenitāti ir tiesīga pretendēt jebkura tauta, kas sevi par tādu apzinās, arī ebreji. Viņš neatbalstīja Ādolfa Hitlera nacionālo darvinismu un uz to balstīto vienas rases pārākumu pār citām rasēm.

Tēvs uzskatīja, ka tieši šo apstākļu dēļ Ādolfs Hitlers karu zaudēja un nevarēja nezaudēt. Viņš bija strikti pārliecināts, ka Vācija karu zaudēja ne jau 1941. gada bargās ziemas dēļ, ne jau ģenerāļa �Sala� dēļ, ne izslavinātā padomju tautu internacionālisma un patri�otisma dēļ, ne Josifam Staļinam piemī�tošo mistificēto rakstura īpašību rezultātā.

Viņš bija pārliecināts, ka karu Ādolfs Hitlers zaudēja tuvredzīgās un nekaunīgās nacionālās politikas rezultātā.

Tēvs atcerējās, ka kara sākumā − no 1941. gada augusta, viņa un citām vērmahta daļām brīvprātīgi padevās gūstā desmitiem tūkstošiem sarkanarmiešu, bet Ādolfa Hitlera nekaunīgās un �ģeķīgās� nacionālās politikas dēļ šo gūstekņu skaits strauji saruka.

Turklāt pie Maskavas parādījās Padomju Savienības NKVD (Iekšlietu Tautas Komisariāta) aizsprosta vienības, kas vārda vistiešākajā nozīmē apšāva visus tos, kas kavējās iet uzbrukumā pret milzīgo vācu armijas pārspēku.

Sarkanās armijas karavīriem cits nekas neatlika kā cīnīties un bieži vien krist par savu kailo dzīvību gan pārnestā, gan tiešā nozīmē, jo apbruņojuma, vismaz pie Maskavas, viņiem tikpat kā neesot bijis.

Mans tēvs pats ar savām acīm esot redzējis, ka uzbrukumā tīšai apšaušanai esot dzīti pilnīgi neapbruņoti cilvēki. Tas esot bijis neaprakstāms, šaušalīgs paskats, tāds barbarisms, viņaprāt, neesot bijis savienojams ar līdzšinējo karu pieredzi.

Tēvs jebkuru karu uzskatīja par nežēlīgu vardarbību, lai arī kādi cēli mērķi tā rezultātā tiktu sasniegti. Kamēr cilvēce neesot tiktāl attīstījusies, lai no kariem atsacītos, karš, pēc viņa domām, tomēr ir jāuzskata par darbu, pret ko jāizturas ar sevišķu centību un godprātību.

Tādā darbā kā karš kļūda vai diletantisms var maksāt gan paša, gan cīņu biedru dzīvību. Tēvs bieži uzsvēra, ka viņš šai karā ir izdzīvojis, pateicoties Latvijas brīvvalsts gados armijā gūtajām zināšanām, darbībai aizsargos un fiziskajam rūdījumam, ko jaunībā guvis lauku darbos savā privātajā saimniecībā. Tas arī bija viens no galvenajiem iemesliem, kas noteica viņa prasību lai dēli, līdztekus iegūtajai izglītībai izietu militāro dienestu Padomju armijā un pastrādātu fizisku darbu.

Viena no mana tēva iemīļotajām dziesmām visas dzīves gājuma laikā bija �Kad Daugava vaida...�, tāpēc arī pagājības apceres nosaukumam es izvēlējos šīs dziesmas vārdus: "Vai tādēļ bij Perkonam Daugavu rakt?...". Dziesmā iemūžinātais jautājums ir veltīts gan latviešu bijušajai, gan nākošajai audzei.

Esmu pateicīgs savam tēvam, ka viņš nekad nelika šķēršļus manu uzskatu īstenošanai un ļāva man brīvu izvēli darbībai komunisma celtniecības jomā. Tēvs vienmēr man atgādināja: lai gan es nodarbojoties ar mītu, tomēr man vajagot atcerēties, ka jebkura cilvēka darbības pamatā jāsaglabā tīra sirdsapziņa. Tā esot vienīgā patiesās darbošanās mēraukla jebkura cilvēka dzīvē, jebkuros apstākļos.

Mūsu ģimenē nebija pieņemts pārrunāt Otrā pasaules kara problēmas, it sevišķi svešu cilvēku klātbūtnē. Ar mums � bērniem viņš šīs problēmas atļāvās skart tikai sešdesmito gadu nogalē, bet arī tad runāja ļoti rezervēti. Tikai tagad − trīsdesmit gadus pēc tēva nāves − es apzinos, cik lielu labvēlīgu iespaidu uz mani bija atstājusi pareizi izsvērtā audzināšana.

Rūdolfs Aleksandrs Lauva salaulājās ar manu māti Alisi Zariņu, kad viņai bija 18 gadi. Lai salaulātos, nācās prasīt atļauju Alises mātei − Līzei Zariņai, ko viņa arī deva. Mana māte Alise Zariņa ir dzimusi 1916. gada 29. novembrī Omskas guberņā Krievijā, uz kurieni viņas vecāki bija aizbraukuši dzīvot Stolipina reformas laikā Krievijā, pēc 1905. gada zemnieku nemieriem Latvijā. Kristaps Zariņš − Alises tēvs − strādāja Omskas guberņā par mežsargu, sieva Līze Zariņa bija mājsaimniece. Viņi uzbūvēja un iekārtoja samērā pārticīgu Krievijas cara Nikolaja Romanova impērijas laiku mežsarga saimniecību, kuru viņi paši ar savu darbu un cara valdības kredītu bija radījuši.

Manas mātes ģimene atgriezās Latvijā pēc lielinieku Krievijas un Latvijas Republikas miera līguma noslēgšanas. Mani vecvecāki pa mātes līniju � Līze Zariņa un Kristaps Zariņš 1922. gadā pēc atgriešanās Latvijā apmetās uz dzīvi Skaistkalnes pagastā, Bārbeles tuvumā, un strādāja par kalpiem pie vietējiem saimniekiem. Mans vectēvs Kristaps Zariņš saslima un mira 1924. gadā. Viņš ir apglabāts Bārbeles Ev. Luterāņu baznīcas kapos, tur ir apglabāta arī viņa sieva Līze Zariņa (dzim. Kleimane), kura nomira 93 gadu vecumā � 1969. gadā, Rīgā.

Kristapam un Līzei bija piecpadsmit bērni. Divi nomira Sibīrijā, viens pa ceļam no Sibīrijas uz Latviju, viens aizgāja bojā 1941. gada juku laikos, bet pārējie, sasniedzot lielu vecumu, nomira dabiskā nāvē.

Mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs Lauva un māte Alise Zariņa salaulājās Balvu Ev. Luterāņu baznīcā 1937. gada 28. februārī un kļuva par �Miezīšu� saimnieci. Tagad �Miezīšos� saimnieko un savu saimniecību attīsta Rugāju pagasta Breša laiku zemnieks Roberts Stāmeris, liekās, ka viņš ir godīgs un strādīgs cilvēks, tāpēc vēlu viņam un ģimenei laimīgāku nākotni, salīdzinot ar to kāda bija izveidojusies mūsu dzimtai.

Mana māte pašreiz ir sasniegusi 87 gadu vecumu. Alise un Rūdolfs Aleksandrs ir izaudzinājuši četrus bērnus − Pēteri, dzimušu 1939. gada 8. februārī, Juri, dzimušu 1940. gada 10. augustā, Jāni, dzimušu 1943. gada 23. septembrī un Māri, dzimušu 1947. gada 3. jūnijā. Visi viņu bērni izauga, saņēma pietiekamu izglītību, izdienēja Padomju armijā un apprecējās.

Jāatzīst, ka gan mans tēvs, gan mana māte savu mūžu upurējuši tikai bērniem � ģimenei.

Mans brālis Jānis saslima un nomira 1996. gada 15. septembrī, apbedīts mūsu ģimenes kapos Kandavā, blakus tēvam.

Mana māte visu savu mūžu bija ļoti strādīga, pēc rakstura liela optimiste. Viņas dzīvesprieks un strādīgums atstāja labvēlīgu iespaidu uz mums � bērniem, palīdzēja pārciest visas grūtības un pārdzīvojumus gan kara laikā, gan pēckara gados. Viņi ar tēvu bija saticīgs un centīgs laulātais pāris, kas viens otru atbalstīja. Mana māte dzīvo Kandavā savā privātmājā kopā ar savu jaunāko dēlu Māri.

Mans brālis Juris ar sievu Viju − abi pensionāri − dzīvo Tukumā un palīdz saviem bērniem audzināt mazbērnus. Es dzīvoju Rīgā un esmu pensionārs, ceru savas vecumdienas pavadīt Kandavā, tēva mājā.

Ādolfa Hitlera nacistu un viņu atbalstītāju represijas pārdzīvoja manas mātes māsa Otīlija Zariņa, kas no 1941. gada līdz 1944. gadam bija ieslodzīta Jelgavas cietumā un vēlāk Jelgavas apriņķa Siermuižas koncentrācijas nometnē. Mans tēvs, ieradies atvaļinājumā no frontes, aizbrauca pie vācu Tota darba dienesta ierēdņiem Jelgavā un panāca viņas atbrīvošanu. Mana tante Otīlija Zariņa kara beigas sagaidīja Rugāju pagasta �Miezīšos� − mana tēva mājās, kur palīdzēja manai mātei saimniekot un audzināt bērnus.

Tante Otīlija Zariņa bija vecās, Latvijas laika sociāldemokrātijas atbalstītāja, bet savas dzīves laikā nevienā politiskajā partijā nebija iestājusies. Kad es publicēju Ādolfa Hitlera �Manas cīņas� izklāstu latviešu valodā, viņa palūdza to izlasīt.

Kad 1939. gadā kāds pērkonkrusta biedrības atbalstītājs bija viņai piedāvājis nopirkt 1932. gadā vācu valodā publicēto Ādolfa Hitlera �bībeli�, viņa atteikusies pirkt: �Es taču negatavojos mirt! Ja kāds taisās mirt, tad lai pērk!� Šo neveiklo joku viņai esot atgādinājis vācu laiku Jelgavas tiesas izmeklētājs pirmstiesas nopratināšanas laikā. Viņai tiesā esot inkriminēta padomju varas aktīva atbalstīšana, ko apliecinājuši vairāki liecinieki ar pašrocīgi uzrakstītiem apmelojumiem. Izmeklētājs apsūdzības esot parādījis, tās esot bijušas pazīstamu cilvēku − kaimiņu rakstītas.

Otīlija Zariņa 1940. gadā bija darbojusies Ulmaņa laikos nodibinātajā rokdarbu pulciņā mājsaimniecēm un jaunkundzēm. Šo rokdarbu pulciņu 1940. gadā pārņēma savā paspārnē lielinieku laiku brīvprātīgā biedrība sadarbībai ar armiju, aviāciju un floti (DOSAAF).

Vācu vara jau 1941. gada jūlijā Otīlijai Zariņas kundzei inkriminēja padomju varas atbalstīšanu. Kad Jelgavas tiesā Otīlijai Zariņai prasīja: �Vai Jūs atbalstījāt padomju varu?�, viņa atbildējusi: �Bet kā tad savādāk? Tā taču bija strādnieku vara!� Tāda izrunāšanās manai tantei Otīlijai Zariņai maksāja gandrīz četrus gadus ieslodzījuma nacistu cietumā un koncentrācijas nometnē Jelgavas apriņķa Siermuižā.

Mani interesēja viņas domas par Ādolfa Hitlera sacerējumu �Mana cīņa�. Otīlija Zariņa teica, ka tagad viņai esot pilnīgi skaidrs, kāpēc vācu varas iestādes apcietināja pirmām kārtām ebrejus, čigānus, komjauniešus un lieliniekus. Viņasprāt, citādi arī nevarēja būt, jo visas šo cilvēku grupas fīrers uzskatīja par mazvērtīgiem cilvēkiem un ienaidniekiem, kas jāaiznīcina.

Viņasprāt, vācu vara kopā ar saviem latviešu atbalstītājiem � šucmaņiem − to arī darīja. No Jelgavas cietuma daudzi ebreji, čigāni, komsorgi, partorgi, bez tiesas tika aizvesti un nošauti. Tas noticis, sākoties vācu armijas iebrukumam Latvijā un beidzies 1941. gada oktobrī. Pēc tam arī esot veduši šaut, bet jau pēc vācu varas tiesas iestāžu sprieduma.

1941. gada oktobrī nacistiskā Jelgavas apriņķa tiesa par lielinieku varas atbalstīšanu Otīlijai Zariņai piesprieda 5 gadus ieslodzījuma, respektīvi, divus gadus Jelgavas cietumā un trīs gadus koncentrācijas nometnē � pāraudzināšanā.

Otīlija Zariņa stāstīja, ka līdz 1941. gada oktobrim cilvēki tikuši šauti bez tiesas sprieduma. Tā esot bijusi atriebšanās par 1940. gada padomju lielinieku vardarbībām. To viņai esot skaidrojis viens no latviešu izcelsmes Jelgavas cietumsargiem.

Paši latviešu cietumsargi gan Jelgavas cietumā, gan Siermuižas koncentrācijas nometnē esot bijuši nežēlīgāki par vāciešiem. Arī tas latvietis, kas ar viņu runājis cietumā, esot teicis: �Nu ko, Otīlij, četrdesmit pirmajā saimnieku dēlus izvedāt lopu vagonos uz Sibīriju, nevienu nežēlojāt, ne bērnus, ne večus. Tagad jūs varēsiet raudāt, uz ceļgaliem rāpot un lūgties, bet žēlastības negaidiet!� Viņasprāt, padomju genocīds 1940.-41. gadā ne ar ko neatšķīrās no nacistu genocīda 1941.- 45 gadā, tikai šucmaņu un aizsargu vietā darbojās latviešu, ebreju, krievu − boļševiku partorgi un komsorgi.

Abos noziedzīgajos genocīdos piedalījās arī latviešu cilvēki. Paši noziedzīgie genocīdi − lielinieku 1940. gadā un nacistiskais 1941. gadā − šīm vardarbībām Latvijā bija sagatavojuši �auglīgu� augsni.

Mana tantiņa Otīlija Zariņa atcerējās − viņai esot bijis tik smagi ap sirdi, ka viņa pat nevarējusi paraudāt. Tie bijuši ļoti smagi mēneši. Viņa nevarējusi gulēt, trūkusies augšā no katra troksnīša, kameras durvju čīkstoņas, automašīnu motoru rūkoņas. No rītiem pa Jelgavas cietumu klīdušas baumas, ka nošauti komjaunieši... ka nošauts partorgs... ka nošauta ebreju skolotāja un nošauts tās vīrs... Un tāds murgs turpinājies visus vācu iebrukuma pirmos divus mēnešus. Pēc tam sākusies cietuma rutīna... koncentrācijas nometne... Tas jau vairs neesot bijis tik šausmīgi.

Otīlija Zariņa atcerējās arī tās padomju lielinieku zvērības, ko padomju vara paveica 1940.- 41. gadā. Viņa teica, ka vietējie latviešu, krievu un ebreju partorgi un komsorgi 1940.- 41. gados esot bijuši tikpat nežēlīgi kā šucmaņi un aizsargi 1941.- 45. gados. Gan boļševiki, gan šucmaņi tajos juku gados esot bijuši nežēlīgi un plēsīgi kā traki, izbadējušies suņi.

Viņa neattaisnoja nedz lielinieku rīcību 1940.- 41. gados, nedz nacistu rīcību no 1941. gada līdz 1945. gadam, nedz lielinieku padomju varas turpmākos genocīdus � 1946. un 1949. gadā un citos padomju varas okupācijas gados.

Mūža beigās Otīlija Zariņa nonāca pie šāda secinājuma: �tiklīdz kāda partija vai vara Latvijā bija tikusi pie vadības grožiem, tā tūdaļ esot aizmirsusi vienkāršo darba darītāju un viņam dotos solījumus. Visas varas Latvijā esot solījušas darba cilvēkiem biezputras kalnus un ķīseļa ezerus, bet vairāk par pašu cilvēku sūri nopelnīto dienišķo maizīti tā arī neko neesot devušas, reizēm pat vajadzējis ēst �pliku� dienišķo maizīti.

Tādi Latvijā esot bijuši zemsavieši Ulmaņa laikos, tādi esot bijuši lielinieki padomju okupācijas laikos un tādi esot bijuši viņu atbalstītāji 1940. gadā un visos turpmākajos gados. Tādi esot bijuši arī nacisti un viņu atbalstītāji 1941. gadā. Tāda bijusi lielinieku padomju vara gan pēc kara, gan pēc Josifa Staļina nāves, visi esot bijuši �labi� galvenokārt priekš sevis.

Vienīgais valdības labais darbs, ko Otīlija Zariņa atcerējās no prezidenta Kārļa Ulmaņa laikiem: pateicoties prezidentam Kārlim Ulmaņa kungam, viņai un citiem pienotavas strādniekiem un kalpu cilvēkiem, kas strādāja pie turīgiem saimniekiem, par valsts aizdevuma līdzekļiem, kurus saņēma darba devēji, esot labi izremontēti mājokļi.

Viņa atzīmēja, ka toreiz esot jutusies neizsakāmi laimīga un apmierināta. Arī pienotavas sviesta meistares alga − 120 Latvijas lati mēnesī − 1935. gadā viņu esot pilnīgi apmierinājuši. Pieticis gan pašai, gan varējusi palīdzēt mātei. Viņa brīnījās, kā šodien varot nepietikt ar 40 latiem ikmēneša pensijas? Līdz pat pēdējiem mūža gadiem, � 93 gadiem, viņa apstrādāja savu piemājas dārziņu Jelgavā Lāčplēša ielā 12, kurā auga četras ābeles, vairāki upeņu, jāņogu, ērkšķogu krūmi, bija trīs vagas kartupeļu, dobe sīpoliem un ķiplokiem, visdažādākajiem sakņaugiem un garšaugiem.

Otīlija Zariņa nomira 1998. gada septembrī 93 gadu vecumā. Viņa saņēma no Latvijas Republikas pensiju 40 latus mēnesī un ir apbedīta Vecmīlgrāvja Ev. Luterāņu baznīcas kapos. Viņas dzīve bija romāna vērta. Viņa pie visām varām bija vienkārša un centīga strādniece, ar gaišu galvu, tīru, godīgu sirdi un veselu saprātu līdz pat pēdējiem dzīves mirkļiem. Visas varas viņas balsi izmantoja, bet neviena neko neiedeva un gandrīz nekad nepalīdzēja.

Mans tēvs Rūdolfs Aleksandrs Lauva manu tanti Otīliju Zariņu uzskatīja par cilvēku, kura vārds jāraksta ar lielo burtu, uzsverot, ka uz tādiem cilvēkiem balstoties šī pasaule. Mūsu ģimene izdzīvoja līdz mana tēva pārnākšanai no kara, pateicoties viņas uzņēmībai un enerģijai. Jā veselība un finansu līdzekļi atļaus un Dievs dos veselību, tad "Savas tantiņas atmiņu stāstu" uzrakstīšu.

�  LR izdevniecība Vizītkarte. 2002.

     Pēteris Lauva: Vai tamdēļ bij' Pērkonam Daugavu rakt?...

�  Atbildīgais par izdevumu Pēteris Lauva,

     tehniskais redaktors Mareks Justs.

10.09.2010

| Uz sākumu | Saturs |